Reiz bija kāda nagla, ko kopā ar daudzām
citām izkala stiprās cilvēka rokas. Un kopā ar daudzām citām tā gaidīju to
laimīgo brīdi, kad varēs būt noderīga cilvēkam. Kādā piektdienā tas brīdis bija
klāt.
Todien nagla biju lieciniece cilvēku
neprātam. Naglu paņēma romiešu kareivis, lai piesistu pie krusta kādu roku. Tā
bija dzirdējusi par noziedznieku un ļaundaru rokām, bet šī roka tāda nebija.
Pat būdama bezsirds nagla tā sajuta, ka šī roka ir īpaša. Tā ir svēta roka, kas
lauzusi maizi, mierinājusi, dziedinājusi, svētījusi...
Naglas smailais gals pieskārās ādai un tā
pie sevis sauca: „Ak, kāpēc es esmu tikai nagla un nevaru apstāties? Kāpēc es
ar asarām nevaru parādīt savu izmisumu? ”
Nagla nekad agrāk nebija tik ļoti vēlējusies būt
cilvēks kā tobrīd, jo tad tā būtu varējusi kliegt. Ap naglu bija tik daudz
cilvēku, bet visi klusēja. „Kāpēc viņi nepretojās? Viņi taču ir cilvēki, un
viņiem ir jāsaprot vairāk nekā parastai dzelzs naglai?”, tā brīnījās.
No krusta atskanēja „Tēvs, piedod tiem,
jo tie nezina, ko tie dara!” Nagla pie sevis teica: „Kā šīs sāpēs izmocītās
rokas var piedot saviem pāridarītājiem?” Naglas galva to nespēj saprast, bet
arī cilvēki to nesaprot.
Tā turpināja: „Ak, kāpēc es esmu tikai
nagla! Ja es būtu cilvēks, es noslīgtu ceļos un pielūgtu. Pielūgtu Dieva Dēlu,
kurš ir pazemojies līdz pat krusta nāvei, uzvarējis nāvi un augšāmcēlies.”
Lai mēs, kuri nesam naglas, bet gan
cilvēki, par kuriem Kristus ir miris un augšāmcēlies, lai pateicāmies un
priecājamies, jo Kristus ir dzīvs!
Adaptēts pēc Gitas Paegles stāsta „Nagla”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru