UZRUNA BĒRNIEM: Uzvaras garša III

Pirms divām dienām tik atklātas Londonas olimpiskās spēles un tika iedegta olimpiskā uguns.  Uguns iedegšana ir īpašs notikums, jo vairākus mēnešus 8000 cilvēku skrēja lāpas nešanas stafetē pa visu Lielbritāniju. Tā viens skrējējs nodeva guni nākamajam skrējējam līdz tā nonāca olimpiskajā stadionā. Ja Tu tā kārtīgāk ieskaties bildē, tad redzi, ka visa olimpiskā lāpa sastāv no maziem caurumiņiem vai aplīšiem. Šī gada Olimpiskajā lāpā ir 8000 mazu aplīšu, jo tieši tik daudz cilvēku piedalījās lapas nešanas stafetē. Šodien es vēlos tev pastāstīt par vienu no šiem mazajiem aplīšiem, par vienu latvieti vārdā  Ieva Liepiņa, kura nesa šo Olimpisko lāpu.

Ieva vienmēr ir paticis sportot – skriet, piedalīties orientēšanās sacensībās un braukt ar riteni. Un reiz pirms 5 gadiem kopā ar draugu viņa devās riteņbraucienā pa Igauniju, kad notika traģisks nelaimes gadījums. Viņus abus ar draugu notrieca smagā mašīna. Viņu veselības stāvoklis bija kritisks. Ievai bija nopietni bojāti iekšējie orgāni, lauzti daudzi kaul  un arī mugurkauls vairākās vietās lauzts.  Ārsti teica kā tāds veselības stāvoklis un izdzīvošana ir nesavienojamas lietas. Septiņpadsmit dienas pēc nelaimes gadījuma nomira Ievas draugs, bet Ieva izdzīvoja. Ieva pati saka, ka viņas izdzīvošana ir Dieva brīnums.

Ieva stāsta, ka visi viņai apkārt esošie cilvēki saslēdzās kopā un bija vienoti – ārsti, ģimene, radinieki, draugi un arī cilvēki baznīcā, kuri lūdza par viņu. Visi vienoti, lai palīdzētu Ievai.

Pēc ilga atveseļošanās procesa Ieva atguvās un atkal sāka sportot un viena  no pirmajām lietām, kuru viņa nopirka bija jauns ritenis. Protams, ka Ievai palika nopietnas veselības problēmas, bet tagad viņa daudzkārt vairāk priecājas par dzīvi.

Ieva ir atradusi savu misijas iespēju - viņa apmeklē cilvēkus, kuriem ir traumas un ar savu piemēru iedvesmo citus dzīvei, ka ir iespējams  piecelties kājās un dzīvot tālāk.

Bet kā Ieva nokļuva līdz Olimpiskajai lāpai? Viņas māsa Māra zināja cik ļoti Ievai patīk sportot un, māsas mīlestības mudināta, viņa pieteica Ievu olimpiskās lāpas stafetei. Un pa pavisam nesen Ieva nesa Olimpisko lāpu.

Dievs savu brīnumu Ievas dzīvē īstenoja caur to, ka līdzcilvēki bija vienoti un meklēja iespējas kā palīdzēt. Un Ieva tika iepriecināta un nesa olimpisko lāpu pateicoties māsas mīlestībai.

Kad es runāju ar Ievu par iespēju, viņas stāstu pastāstīt kā uzrunu bērniem, viņa teica, ka pati gan negribētu stāstīt, jo šajā stāstā nav viņas pašas nopelna, bet gan  viss ir Dieva nopelns. 

Mēs kā draudze esam līdzīga šādai lāpai, kur ikviens esam viens riņķītis un Svētais Gars ir tā liesma, kas mūs visus vieno kopā. 

UZRUNA BĒRNIEM: uzvaras garša II

Šodien vēlos Tev pastāstīt par vīru vārdā Ēriks Lidls, kurš dzīvoja aptuveni pirms 100 gadiem.  Pēc tautības viņš bija skots, bet dzimis Ķīnā, jo viņa vecāki tur bija misionāri. Vai tu zini, kas ir misionāri? Tie ir cilvēki, kuri stāsta par Dieva mīlestību  tiem, kuri Dievu vēl nepazīst. Bieži misionāri dotas uz tālām zemēm, bet patiesībā, lai Tu būtu misionārs, Tev nekur nav jābrauc, jo arī šeit – Latvijā vēl ir daudz cilvēku, kuri nepazīst Jēzu, bet Tu viņiem vari pastāstīt.

Kad Ēriks paaugās lielāks, viņš devās uz Skotiju, lai tur mācītos universitātē. Ērikam ļoti patika skriet un viņam tas labi padevās, viņš uzvarēja daudzās sacensībās, viņš skrēja tik ātri, ka cilvēki  Skotijā viņu iesauca par lidojošo skotu. 

Tuvojās 1924. gada Olimpiskās spēles Parīzē un arī Ēriks plānoja tajās piedalītos, jo viņš bija ļoti ātrs skrējējs. Īpaši labi viņam padevās 100 m skrējiens un žurnālisti sāka jau runāt, ka Ēriks ir favorīts šajā distancē, tas nozīmē, ka viņam ir vislielākās izredzes iegūt zelta medaļu Olimpiskajās spēlēs. 

Bet tad Ēriku sasniedza kāda ziņa – 100 m skrējiens ir paredzēts svētdienā, dienā, kuru Dievs cilvēkiem ir nolicis par atpūtas dienu.  Kā tu domā, ko Ēriks izvēlējās – skriet 100 metru skrējienu, zinot, ka viņam ir ļoti lielas iespējas uzvarētu un iegūt Olimpisko zelta medaļu vai paklausīt Dieva gribai, kas teikta Bībelē, ka cilvēkiem svētdienā ir jāatpūšas? Ēriks izvēlējās paklausīt un neskriet, lai arī viņam bija tik lielas iespējas uzvarēt.

Tomēr Ēriks piedalījās Olimpiskajās spēlēs, jo ir arī citas skriešanas distances. Ēriks nolēma piedalīties 400 m skrējienā, kas nenotika svētdienā, lai arī šo distanci viņš nevarēja noskriet tik labi kā 100 m.

Pienāca diena, kad bija 400 m skrējiens. Daudzi cilvēki domāja, ka šajā skrējienā uzvarēs sportists no ASV, kurš iepriekš bija ļoti labi skrējis, bet notika negaidītais – Ēriks 400 m skrējiena finiša līniju sasniedza pirmais, viņš uzvarēja un piedevām uzstādīja jaunu Olimpisko rekordu, neviens vēl nebija tik ātri noskrējis 400 m un veselus 12 gadus nevienam neizdevās to labot un noskriet ātrāk.

Daudz cilvēku runāja par šo neticamo notikumu – ka izcils skrējējs atteicās skriet svētdienā, jo Dievs ir paredzējis svētdienu par atpūtas dienu, tā vietā Ēriks piedalījās citā skrējienā, kurā viņš nebija tik labs, bet Dievs deva spēkus uzvarēt. Tā Ēriks kļuva par misionāru – pat skrienot viņš varēja ar savu paklausību Dievam stāstīt citiem par Dievu.

Lai tava lielākā uzvara šodien ir paklausība Dievam un prieks, ka Tev ir dota iespēja vēl kādam pastāstīt par mūsu Dievu, kurš tā mīl savus bērnus!

UZRUNA BĒRNIEM: Uzvaras garša I

Ir atlikušas 26 dienas līdz vasaras Olimpiskajām spēlēm, kas notiks Londonā, kur no visām pasaules valstīm sabrauks sportisti, lai piedalītos, sacenstos un uzvarētu. Šorīt es Tev gribu pastāstīt kādu stāstu par vienu no uzvarām Olimpiskajās spēlēs, bet šī būs citādāka uzvara nekā ierasts.

1992. gadā Olimpiskās spēles notika Barselonā. 400 m skrējiena pusfinālā piedalījās skrējējs no Lielbritānijas Dereks  Redmonds. Viņš bija lielisks skrējējs, viņš bija labojis Lielbritānijas rekordu 400 m skrējienā, ieguvis  zelta medaļas gan Eiropas, gan Pasaules čempionātos. Šajās Olimpiskajās spēles viņš bija lieliskā formā un viņam bija visas iespējas iegūt Olimpisko zeltu – izbaudīt uzvaras garšu. Viņš nostājās uz starta līnijas pusfināla skrējienā, atskanēja starta šāviens un Dereks labi iesāka skrējienu, bet tad negaidīti viņš strauji samazināja savu ātrumu, sāka lekt uz vienas kājas un beigās nokrita. Skatītāji sastinguši tribīnēs gaidīja, kas notiks tālāk.

 Derakam bija pārrauts kājas aizmugurējais muskulis. Pārējie skrējēji zibenīgi paskrēja garām, un  Dereks saprata, ka uzvara šajā skrējienā ir kļuvusi neiespējama. Vēlāk intervijās žurnālistiem Dereks atstāstīja savas pārdomas esot stadionā: „Es esmu Olimpisko spēļu pusfinālā, es šim skrējienam esmu gatavojies tik ilgi, man tas ir jāpabeidz!” Tāpēc viņš piecēlās un sāka skriet, viņa skrējiens vairs nebija ātrs, patiesībā viņš neskrēja, viņš kliboja, leca uz vienas kājas.

Tajā dienā Olimpiskā stadiona skatītāji varēja būt liecinieki neparastam finišam,– stadionā no skatītāju rindām izskrēja kāds vīrietis, kuru kārtībniekiem neizdevās apturēt. Šis vīrietis pieskrēja Derekam klāt un palīdzēja turpināt skrējienu, ļaujot atbalstīties pret viņa plecu. Viņi kopā soļoja pretī finiša līnijai. Tas vīrietis bija Dereka tētis, viņš nevarēja noskatīties kā dēls mokās, viņš devās palīgā.

Pēc sacensībām Dereka tēvs žurnālistiem teica: „Derakam bija jāsasniedz finiša līnija un es biju tur, lai viņam palīdzētu to sasniegt. Mēs sākām viņa karjeru kopā un to pabeigsim kopā.”

Arī tu tagad esi uz skrējiena celiņa, tava dzīve ir skrējiens, kuru tu dzīvo. Tavs skrējiens nav 400 m, tas ir daudzas reizes garāks un neizbēgami Tavā dzīvē būs kritieni. Iespējams Tu nevarēsi vienmēr skriet tieši tā kā esi iecerējis, bet tu pabeigsi, ja skriesi kopā ar Tēvu -  ar Dievu, kurš vienmēr būs  blakus, palīdzēs piecelties un palīdzēs Tev, lai Tu nonāktu finišā!