UZRUNA BĒRNIEM: Uzvaras garša I

Ir atlikušas 26 dienas līdz vasaras Olimpiskajām spēlēm, kas notiks Londonā, kur no visām pasaules valstīm sabrauks sportisti, lai piedalītos, sacenstos un uzvarētu. Šorīt es Tev gribu pastāstīt kādu stāstu par vienu no uzvarām Olimpiskajās spēlēs, bet šī būs citādāka uzvara nekā ierasts.

1992. gadā Olimpiskās spēles notika Barselonā. 400 m skrējiena pusfinālā piedalījās skrējējs no Lielbritānijas Dereks  Redmonds. Viņš bija lielisks skrējējs, viņš bija labojis Lielbritānijas rekordu 400 m skrējienā, ieguvis  zelta medaļas gan Eiropas, gan Pasaules čempionātos. Šajās Olimpiskajās spēles viņš bija lieliskā formā un viņam bija visas iespējas iegūt Olimpisko zeltu – izbaudīt uzvaras garšu. Viņš nostājās uz starta līnijas pusfināla skrējienā, atskanēja starta šāviens un Dereks labi iesāka skrējienu, bet tad negaidīti viņš strauji samazināja savu ātrumu, sāka lekt uz vienas kājas un beigās nokrita. Skatītāji sastinguši tribīnēs gaidīja, kas notiks tālāk.

 Derakam bija pārrauts kājas aizmugurējais muskulis. Pārējie skrējēji zibenīgi paskrēja garām, un  Dereks saprata, ka uzvara šajā skrējienā ir kļuvusi neiespējama. Vēlāk intervijās žurnālistiem Dereks atstāstīja savas pārdomas esot stadionā: „Es esmu Olimpisko spēļu pusfinālā, es šim skrējienam esmu gatavojies tik ilgi, man tas ir jāpabeidz!” Tāpēc viņš piecēlās un sāka skriet, viņa skrējiens vairs nebija ātrs, patiesībā viņš neskrēja, viņš kliboja, leca uz vienas kājas.

Tajā dienā Olimpiskā stadiona skatītāji varēja būt liecinieki neparastam finišam,– stadionā no skatītāju rindām izskrēja kāds vīrietis, kuru kārtībniekiem neizdevās apturēt. Šis vīrietis pieskrēja Derekam klāt un palīdzēja turpināt skrējienu, ļaujot atbalstīties pret viņa plecu. Viņi kopā soļoja pretī finiša līnijai. Tas vīrietis bija Dereka tētis, viņš nevarēja noskatīties kā dēls mokās, viņš devās palīgā.

Pēc sacensībām Dereka tēvs žurnālistiem teica: „Derakam bija jāsasniedz finiša līnija un es biju tur, lai viņam palīdzētu to sasniegt. Mēs sākām viņa karjeru kopā un to pabeigsim kopā.”

Arī tu tagad esi uz skrējiena celiņa, tava dzīve ir skrējiens, kuru tu dzīvo. Tavs skrējiens nav 400 m, tas ir daudzas reizes garāks un neizbēgami Tavā dzīvē būs kritieni. Iespējams Tu nevarēsi vienmēr skriet tieši tā kā esi iecerējis, bet tu pabeigsi, ja skriesi kopā ar Tēvu -  ar Dievu, kurš vienmēr būs  blakus, palīdzēs piecelties un palīdzēs Tev, lai Tu nonāktu finišā!