UZRUNA BĒRNIEM: Ābele

                                    Attēls no interneta resursiem

Reiz kāds mazs zēns katru dienu gāja pie ābeles spēlēties. Viņš uzrāpās gandrīz līdz galotnei, ēda ābolus un nosnaudās koka ēnā. Viņš mīlēja ābeli un arī ābelei patika, ka zēns pavada laiku tās tuvumā.

Laikam ejot, mazais puika paaugās un vairs nespēlējās katru dienu pie koka. Kādu dienu puika atnāca pie ābeles un izskatījās noskumis. „Nāc, paspēlējies pie manis,” ābele teica puikam. „Es vairs neesmu bērnus un nespēlējos pie kokiem katru dienu,” atbildēja puika. „Man ir vajadzīgas rotaļlietas. Man ir vajadzīga nauda, lai tās nopirktu.” „Piedod naudas man nav..., bet Tu vari savākt visus ābolus un tos pārdot, un tad Tev būs nauda.” Zēns bija tik priecīgs. Viņš salasīja visus ābolus un devās projām, bet pie ābeles vairs nenāca, ābele bija noskumusi.

Vienu dienu, kad mazais puika bija izaudzis par vīrieti viņš atgriezās pie koka. Ābele bija priecīga. „Nāc, paspēlējies pie mani,” tā teica. „man nav laika spēlēties, man ir jāstrādā, lai uzturētu ģimeni. Mums vajag māju, lai mums būtu pajumte. Vai Tu vari man palīdzēt?” „Piedod, mājas gan man nav, bet tu vari nocirst man zarus un no tiem uzcelt māju.” Vīrs nocirta zarus un priecīgi devās projām. Ābele bija priecīga, redzot, ka vīrs bija laimīgs, taču pēc tam, kad zari bija nocirsti, viņš vairs nenāca atpakaļ. Ābele atkal bija vientuļa un noskumusi.

Kādā karstā vasaras dienā vīrs atkal atgriezās pie ābeles un ābele priecājās. „Nāc, paspēlējies ar mani!” tā teica. „Es kļūstu vecs. Es vēlos doties braucienā ar laivu, lai atpūstos. Vai vari man iedot laivu?” vīrs prasīja. „Ņem manu stumbru, lai izveidotu sev laivu. Tu varēsi burāt un būt laimīgs.” Tad vīrs nocirta stumbru un uztaisīja sev laivu. Viņš devās jūrā un ilgu laiku vairs neparādījās.

Beidzot pēc daudziem gadiem vīrs atgriezās mājās. „Piedod, manu zēn, man vairs nav nekā, ko tev dot. Man vairs nav ābolu...” „Tas nekas, arī man vairs nav zobu, lai ēstu ābolus,” vīrs atbildēja. „Bet man vairs nav stumbra, pa kuru tu varētu rāpties augšā.” „Es esmu par vecu tam,” vīrs atbildēja. „Man patiešām vairs nav nekā, ko tev dot...vienīgā lieta, kas palikusi, ir manas saknes,” skumji teica ābele. „Man jau daudz vairs nevajag...vienīgi vietu, kur atpūsties. Es esmu noguris pēc tik daudziem gadiem.” „Tad nāc un atpūties,” vīrs apsēdās un ābele caur asarām smaidīja.

Šis stāsts ir domāts mums visiem. Ābele ir mūsu vecāki. Kad bijām mazi mums patika spēlēties ar tēti un mammu. Kad izaugam, mēs daudz retāk ejam pie vecākiem, bieži atnākam tikai tad, kad mums kaut kas ir vajadzīgs vai arī, kad esam nepatikšanās. Neatkarīgi ne no kā, vecāki vienmēr būs savā vietā un atdos mums visu, lai mēs būtu laimīgi.

Stāsts par ābeli mums šorīt palīdzēja domāt par to, cik liela un plaša ir tēvu mīlestība, bet diemžēl ne visiem bērniem ir iespēja piedzīvot tēva rūpes un gādību. Taču ikvienam, kas meklē un lūdz ir iespēja iepazīt Dievu kā mīlošu Tēvu, kurš ir bijis gatavs atdot pašu dārgāku Tevis dēļ– savu Dēlu Jēzu Kristu, lai Tu varētu kļūt par Debesu Tēva bērnu!

Adaptēts pēc Ilva Legzdiņa-Yeong. (2013.) Vēstules no debesīm. Rīga: Viņa Vārds Manī.79-81.lpp.