Kāda dārza stūrī dzīvoja rožu krūms un gliemezis. Rožu krūms bija
laimīgs. Tas bija pateicīgs Dievam par svaigo gaisu, par silto sauli un auglīgo
lietu. Katru dienu krūms kļuva aizvien lielāks un drīz tas bija kā noklāts ar rožu
ziediem. Smaržīgie un skaistie ziedi slavēja Dievu un darīja cilvēkus priecīgus.
Zem rožu krūma dzīvoja gliemezis. Tam patika dzīvot ēnā un neko nedarīt.
Kad kāds pienāca tuvumā, gliemezis ierāvās savā čaulā, it kā teikdams: „Es ne par
vienu citu, izņemot sevi neinteresējos.”
Kādu dienu gliemezis palūkojās augšup uz rožu krūmu un sacīja tam: „Tu nu
gan neesi gudrs, dāvādams cilvēkiem savus ziedus par brīvu” Rožu krūms
uzsmaidīja gliemezim un teica: „Kā gan es varu nedot to, ko Dievs dod man? , un
rožu krūms turpināja ziedēt un par brīvu iepriecināt cilvēkus.
Mēs, Dieva bērni, saņemam no Dieva dāvanas un kā jau īstas dāvanas tās ir
par brīvu. Dievs mums ir devis tik daudz un šodien, Pļaujas svētkos, mēs īpaši
domājam un pasakāmies par visām lietām, kuras Dievs mums ir dāvinājis un to ir
tik daudz – vecāki, mājas, ēdiens, drēbes, veselība, mūsu valsts, draugi,
skolotāji, draudze un pats svarīgākais, Dievs mums ir devis Jēzu. Ir tik daudz
lietu par ko mēs varam Dievam teikt paldies.
Tāpēc, ka Dievs mums ir devis tik nepelnīti daudz, tāpēc arī mums ir
jādalās ar citiem. Jēzus mums ir teicis: „Bez maksas jūs esat dabūjuši, bez
maksas dodiet.” Esi pateicīgs Dievam un dalies
ar citiem, tad tu būsi līdzīgs rožu krūmam, nevis gliemezim.
