Vai
šorīt, kad Tu nāci uz baznīcu, tev bija no kāda jābēg vai jāslēpjas? Vai Tev
bija jāpiedzīvo nāves briesmas, lai nokļūtu šeit? Nē, vai ne? Mēs varam brīvi
nākt uz baznīcu un mēs neviens neapdraud.
Un
kad Tu atnāc šurp, kā izskatās Tavas grupiņas klase? Vai tā ir drūma un tumša?
Vai sienās ir caurumi, kur vējš pūš? Vai jumts ir tāds, ka lietus laikā paliek
slapji mati? Nē, mums ir gaišas, siltas un skaistas telpas.
Bet
tā nav visur pasaulē, ir daudzas valstis, kur kristiešus izsmej un nicina, kur
viņiem neļauj brīvi nākt uz baznīcu. Katra svētdiena un reize, kad cilvēki
dodas sapulcēties ar citiem kristiešiem ir risks, ka viņus varētu nogalināt.
Pasaulē ir vietas, kur bērni var tikai sapņot par tik skaistām un drošām telpām
kādās ir iekārtotas mūsu klases.
Es
Tev šodien vēlos pastāstīt par kādu īpašu skolotāju. Viņu sauc Anamika un viņa
dzīvo Bangladešā . Tā ir valsts, kura no Latvijas atrodas aptuveni 8000km tālu.
Lai tur aizbrauktu ar mašīnu vajadzētu braukt nedaudz vairāk nekā 100 stundas
no vietas. Iedomājies cik tas būtu garš brauciens, jo tas ir ļoti, ļoti tālu.
Bangladešālielākā
daļa cilvēku ir islamticīgi, Viņi tic citam dievam, viņi netic, ka Jēzus ir nomiris
par mūsu grēkiem un viņi nelasa Bībeli. Nereti ir tā, ka ilmanticīgie neļauj
kristiešiem brīvi stāstīt par kristu. Taču neraugoties uz šķēršķiem, Anamika
vada bērniem Bībeles studijas. Un viņas nodarbības nenotie tādā patīkamā telpā kā tavai grupiņai, bet gan sarūsējoša
skārda būdiņā, kura Bangladešas karstajā saulē ļoti uzkarst.
Es
Tev gribu nedaudz vairāk pastāstīt par šo skolotāju Anamiku:
Kad
Anamika gāja 4 klasē, viņa televīzijā redzēja
filmu par Jēzu. Anamika iepriekš neko
nezināja par Jēzu un tāpēc prasīja savai
skolotājai, kura bija islamticīga – Vai Jēzus
tiešām nomira pie krusta? Vai Jēzus tiešām var piedot grēkus? Skolotāja
atbildēja-Ja Tu vēlreiz ko tādu
pajautāsi, es tevi sodīšu! Anamika centās vairāk par to nedomāt.
Taču,
kad viņa gāja 6.klasē viņa atkal redzēja to pašu filmu par Jēzu. Pēc kāda laika
viņa ciemojās pie radiniekiem citā pilsētā un tur ieraudzīja Bībeli, kuru viņa
sāka lasīt. Viņai vienai pašai to bija grūti saprast, tāpēc viņa uzmanīgi meklēja
kādus cilvēkus, kuri viņai varētu paskaidrot to, ko viņa bija izlasījusi
Bībelē. Anamika satika kādu, kura viņai palīdzēja izskaidrot Bībelē lasīto.
Anamikai īpaši spilgti atmiņā palika kristietes citētie vārdi no Bībeles, ko
saka Jēzus kā Jēzus - Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi
un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.
Pēc kāda laika, ka Anamika bija jau nedaudz paaugusies, viņa
pieņēma Jēzu Kristu par savu Kungu un Glābēju un kristījās. Anamika arī citiem
vēlējās stāstīt par Jēzu, bet viņas valstī tas nav tik vienkārši, jo daudzie
islamticīgie negrib ļaut kristiešiem stāstīt par Jēzu. Anamikas vecākiem
nepatīk tas, ka viņa tic Jēzum, viņas pašas ģimene viņu sauc rupjos vārdos un
spiež atgriesties islamticībā. Anamika saka, ka viņai sāp sirds par savu
ģimeni, bet lūgšanas un Bībele palīdz stiprināt viņas ticību.
Anamika lūdz kristiešus visā pasaulē lūgt par kristiešiem
Bangladešā, lai viņi varētu stāstīt par Jēzu tiem, kuri viņu vēl nepazīst, arī
islamticīgajiem. Viņa lūdz, lai arī viņas ģimene iepazītu Jēzu.
Adaptēts pēc Anamika. One
with Them http://www.onewiththem.com/stories-of-persecution/anamika/v
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru