Foto no interneta resursiem
Reiz Anglijā dzīvoja kāds laulāts
pāris, kam ārkārtīgi patika apmeklēt Londonas centra veikaliņus. Viena no viņu
mīļākajām bodītēm bija antikvariāts, kurā pārdeva senas servīzes. Kādu dienu
abi ieraudzīja glītu krūzīti.
- Vai drīkstu apskatīt šo krūzi? – vaicāja
kundze. – Pirmo reizi redzu kaut ko tik smalku!
Ja krūzīte būtu varējusi
runāt tā teiktu:
- Jūs nesaprotat! Tāda kā tagad es neesmu
bijusi vienmēr. Ilgu laiku biju vien bezveidīga māla pika. Tad nonācu pie sava
radītāja. Viņš ar mīlestību mīcīja un veidoja mani savās rokās. Pienāca brīdis,
kad mana pacietība izsīka un es iesaucos:
- Lūdzu, liec mani mierā!
Taču viņš man uzsmaidīja un
noteica:
- Pacieties vēl tikai nedaudz!
Vēl neesmu pabeidzis.
- Pēc tam radītājs mani ielika
ceplī. Tādu karstumu vēl nekad nebiju jutis! Prasīju, kādēļ viņš grib mani
sadedzināt, bet radītājs aizvēra cepļa durvis.
Caur durvju lodziņu no viņa lūpām
nolasīju šādus vārdus:
- Pacieties, vēl nav laiks!
Beidzot durvis atvērās. Radītājs
mani izņēma no cepļa un nolika plauktā atdzist.
- Tā jau labāk, - nomurmināju. Kad biju
atdzisusi, mani spodrināja un krāsoja. Krāsa briesmīgi oda! Šķita, ka nosmakšu!
Bet viņš noliedzoši purināja
galvu un atteica:
- Pacieties, vēl nav pienācis
laiks!
Kad biju nokrāsota mani ielika
citā ceplī. Tas bija vēl karstāks par iepriekšējo!
Nu gan biju droša par savu
bojāeju. Lūdzos, lai ;ņem mani ārā, bet radītājs vērtējoši paskatījās un
sacīja:
- Pacieties, vēl nav pienācis laiks!
Sapratu, ka cerības ir zudušas.
No šī cepļa es dzīva neizkļūšu! Brīdī, kad grasījos padoties, durvis atvērās,
radītājs uzmanīgi izņēma mani no cepļa un novietoja plauktā, kas bija augstāks
par pirmo. Atkal tiku atstāta atdzist.
Stundu pēc tam, kad tiku izvilkta
no otrā cepļa, vīrs nolika manā priekšā spoguli un teica:
- Paskaties, tā esi tu!
Es nespēju noticēt savām acīm!
Tas ko redzēju spogulī bija brīnumskaists.
Radītājs atkal uz mani runāja:
-Zinu, ka mīcīšana un veidošana
bija sāpīga, taču, ja es to nebūtu darījis, tu būtu palikusi, kāda biji, un
izkalstu.
Zinu, ka pirmajā ceplī bija ļoti
karsti, taču, ja es nebūtu tevi tur ielicis, tu saplīstu.
Saprotu arī to, ka krāsošana bija
ārkārtīgi nepatīkama, taču bez tās tava dzīve būtu bezkrāsaina. Ja es nebūtu
tevi ievietojis otrajā ceplī, tad tavs
mūžs būtu ļoti īss, jo tu nebūtu pietiekami izturīga.
Nu tu esi gatava. Man izdevās
izstenot to, ko biju iecerējis, uzsākot tevi darināt.
Gomesa, Rosārio. „Māla krūze”// Stāsti ar dvēseli. Rīga : Zvaigzne ABC,
2013.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru