Vai tu esi
kādreiz, pastaigājoties gar jūras malu, lasījis gliemežvākus? Vislabākais
laiks, kad tos lasīt ir pēc vētras agri no rīta, jo tad viļņi tos ir izskalojuši
krastā.
Kādā sestdienas rītā divas māsas pastaigājās gar
jūras malu un savos spainīšos katra lasīja gliemežvākus. Mazākā māsiņa pacēla
gandrīz visus gliemežvākus, bet vecākā tikai dažus. Kad pastaigas beigās, viņas
apsēdās, lai atpūstos, vecākā māsa mazākajai teica, lai parādot kādus
gliemežvākus, viņa ir atradusi. Vecākā māsa nespēja noticēt, ka mazākā ir
atradusi tik daudz gliemežvāku, ka viņas spainītis bija gandrīz pilns, bet tad
viņa iesaucās – tie visi ir saplēsti,
un viņa sāka smieties. Bet mazākā māsiņa teica – nē, tie ir skaisti, tie bija dažādās krāsas – balti, rozīgi un
pelēcīgi vioteti. Mazā māsiņa teica – paskaties
kā tiem mirdz iekšpuses, to perlamutrs skaisti spīd saules gaismā. Mazā
māsiņa neskatījās uz gliemežvāku ieplaisājušajām vai salauztajām daļām, bet gan
uz to, kas tajos bija skaists.