UZRUNA BĒRNIEM: Gliemežvāki

Vai tu esi kādreiz, pastaigājoties gar jūras malu, lasījis gliemežvākus? Vislabākais laiks, kad tos lasīt ir pēc vētras agri no rīta, jo tad viļņi tos ir izskalojuši krastā.

 Kādā sestdienas rītā divas māsas pastaigājās gar jūras malu un savos spainīšos katra lasīja gliemežvākus. Mazākā māsiņa pacēla gandrīz visus gliemežvākus, bet vecākā tikai dažus. Kad pastaigas beigās, viņas apsēdās, lai atpūstos, vecākā māsa mazākajai teica, lai parādot kādus gliemežvākus, viņa ir atradusi. Vecākā māsa nespēja noticēt, ka mazākā ir atradusi tik daudz gliemežvāku, ka viņas spainītis bija gandrīz pilns, bet tad viņa iesaucās – tie visi ir saplēsti, un viņa sāka smieties. Bet mazākā māsiņa teica – nē, tie ir skaisti, tie bija dažādās krāsas – balti, rozīgi un pelēcīgi vioteti. Mazā māsiņa teica – paskaties kā tiem mirdz iekšpuses, to perlamutrs skaisti spīd saules gaismā. Mazā māsiņa neskatījās uz gliemežvāku ieplaisājušajām vai salauztajām daļām, bet gan uz to, kas tajos bija skaists.

Pēc tam vecākā māsa parādīja savus gliemežvākus, viņas spainītī bija tikai trīs gliemežvāki, jo viņa pacēla tikai tos, kuri bija nevainojami. Pēc salauztiem viņa nemaz necentās noliekties, ja kādreiz tomēr neieskatoties viņa paņēma kādu ieplaisājušu, tad to aizmeta atpakaļ jūrā.

Kā tev šķiet, ja Jēzus lasītu gliemežvākus, kurus Viņš paceltu? Vai Viņš paceltu tikai labākos un skaistākos? Vai Viņš kā mazākā no māsiņām ieraudzītu kaut ko skaistu arī salauztajos gliemežvākos. Tu jau noteikti Svētdienskolā esi dzirdējis stāstus, kā Jēzus apstājās pie salauztiem cilvēkiem – Viņš dziedināja aklus, paralizētus un citādi slimus. Jēzus apstājas, lai paceltu salauztos un ievainotos cilvēkus.

Jēzus katrā cilvēkā ierauga kaut ko skaistu, īpašu un pats labākais – ja Tu uzticies Jēzum kā savam Glābējam, tad viņš atjauno to, kas tevī ir salauzts.