Vai atceries kā pagājušajā vasarā mūsu draudzes lielajā nometnē sauca
bērnu nodarbības? (Kukaiņu kross!). Ko
mēs šajās nodarbībās pētījām? (Kukaiņus!)
Šodien es tev vēlos izstāstīt kādu stāstu par kukaiņiem. Reiz kāds zinātkārs
zēns pamanīja, ka skudras pa mežu neskrien, kur ienāk prātā, bet gan, ka tām ir
noteikti ceļi kā tās pārvietojas. Mazais puika sāka pētīt skudras un sekoja uz
kurieni tās dodas un viņš nonāca pie liela skudru pūžņa, kur dzīvo tūkstošiem mazo
skudriņu. Zēns pie sevis domāja: „ Būtu jauki parunāt ar skudrām, paprasīt kā
ir dzīvot skudru pūznī un kā viņām iet? Bet kā lai to izdara? Ja es bļautu diez
vai viņas mani dzirdētu, bet ja dzirdētu, tad diez vai viņas mani saprastu....
Ja es viņām uzrakstītu vēstuli, tas arī nelīdzētu, jo viņas to nevarētu izlasīt.”
Tā nu mazais puika, notupies blakus skudru pūznim, domāja kā gan viņš
varētu parunāt ar skudrām, līdz viņam nācās atzīt, ka vienīgais veids kā viņš
varētu viņām kaut ko pateikt būtu, ja viņš pats kļūtu par skudru: „Tad es
varētu ar viņām runāt un viņas mani saprastu!” Taču cilvēkam nav iespējams kļūt
par skudru...
Bet kaut ko līdzīgu ir izdarījis Dievs, Viņš sūtīja Savu Dēlu - Jēzu
Kristu, pasaulē kā cilvēku, lai Viņš būtu viens no mums un varētu mums
saprotami pastāstīt par to kāds ir Dievs un cik liela ir Viņa mīlestība.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru