Reiz kāds zēns rotaļājās ar koka laiviņu. Viņš pats bija krastā, bet laivu
biji ielicis ezerā un skatījās, kā vējš to lēnām dzen uz priekšu. Lai laiviņa
nekur tālu neaizpeldētu, mazais puika tai bija piesējis striķīti, kuru cieši turēja
rokās, taču kādā brīdi striķītis izslīdēja no rokām un laiviņa aizpeldēja tik
tālu no krasta, ka zēns to vairs nevarēja aizsniegt. Mazais puika satraucies
par savu laiviņu, sauca tuvumā esošos bērnus palīgā.
Kāds lielāks zēns arī atskrēja, taču viņš nevis meklēja kādu garāku koku
ar ko aizsniegties pēc laiviņas, bet gan sāka mest akmeņus ūdenī. Mazais zēns
pārsteigts sauca: „Nē, tā ir mana laiviņa, tā man ir dārga, neapmētā to ar
akmeņiem!” Bet vecākais zēns, neklausījās mazākajā un turpināja mest akmeņus
laivas virzienā. Tā nu mazais zēns bezpalīdzīgi stāvēja krastā un noskatījās kā
akmeņi lido laivas virzienā. Pēc brītiņa viņš pamanīja, ka neviens no akmeņiem
netrāpa laivai, bet visi lido nedaudz aiz laivas. Katru reizi, kad akmens
iekrita ūdenī, tas sacēla mazus vilnīšus un nesa laivu tuvāk atpakaļ uz krastu
līdz beidzot tā bija tik tuvu, ka vecākais zēns to aizsniedza un pasniedza
atpakaļ mazajam puikam.
Kaut kur ar mums ir līdzīgi - ikviena cilvēka dzīvē ir kādi notikumi, kas
ir kā tādi smagi akmeņi, kas negaidīti lido. Tie ir kādi sāpīgi noteikumi, zaudējumi
un dažādas grūtības. Taču Dievs ir tam visam pāri. Dievs ir gudrs, Viņš izmanto
dažādus veidus, lai veidotu tavu dzīvi un dažreiz tieši grūtības ir tās, kuras
aizved Tevi tuvāk Dievam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru