Reiz bija kāds kociņš, kuru kā visu uz šīs pasaules arī bija radījis Dievs. Tas bija jaunas kociņš un tam nebija ne lapu, ne augļu. Kādu nakti jaunais kociņš debesīs ieraudzīja mirdzošas zvaigznes un noskuma, jo viņš vēlējās, lai arī viņa zaros arī būtu tādas spožas zvaigznītes un lai viņš izskatītos tikpat skaists kā debesis.
Nākamajā rītā Dievs pamanīja, ka kociņš ir bēdīgs un teica: "Ļauj es tevi iepriecināšu, es tevi ietērpšu skaistā zaļu lapu mētelītī, tad tu vairs nebūsi tik skumjš." Kociņam nepatika Dieva plāns un viņš domāja:
"Es negribu zaļu mēteli, es gribu zvaigznes!"
Nākamajā rītā jaunais kociņš redzēja, ka Dievs nav iedevis zvaigznes, bet gan lapas un kociņš vēl vairāk noskuma. Dievs mīlēja kociņu un vēlējās, lai tas ir priecīga, tāpēc pa nakti uzdāvināja skaistus sarkanus ābolus.
No rīta ābelītei sariesās asaras, jo āboli nav zvaigznes un tie nebūt nav viegli. Garām pūta vējš un ieraudzīja bēdīgo ābelīti un arī pats noskuma. Vējš nolēma iepriecināt ābelīti un nopūst nost tai lapas un ābolus. Vējš pūta un pūta, bet lapas un ābolus nebija tik viegli nopūst, tomēr viens ābols nokrita uz zemes un pāršķēlās uz divām pusēm. Kad ābelīte paskatījās uz pāršķelto ābolu, uzmini, ko tā tur ieraudzīja? Ābola vidū bija zvaigzne!
Daudzi no mums esam līdzīgi šai ābelītei, mēs Dievam lūdzam kādas īpašas dāvanas vai spējas, kuras Dievs ir iedevis kādiem citiem. Dažreiz mēs pat Dievu pamācam, kas tieši mums ir labākais un kas tieši Dievam mums būtu jādod. Šis stāsts par ābelīti atgādina, ka Dievs katram no mums ir devis tādas spējas un talantus, kuri mums ir vispiemērotākās. Tad, kad tu priecājies par tām dāvanām, kas tev ir dotas un izmanto savas spējas, lai kalpotu Dievam, tad tu pats mirdzi kā zvaigzne.
Adaptēts no sermons4kids.com
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru