Kāpuri
ir mazas radībiņas, kuras ēd augus un to lapas. Viņi ir mazi un vāji un nevar
sevi pārāk labi pasargāt. Kad kāpuriņš ir kādu laiku padzīvojis un pietiekami
daudz paēdis, tad tas sāk vīt tādu kā zīda diedziņu sev apkārt. Kāpuriņš to tin
un tin, un tin līdz tas viss ir ietinies zīdainā, baltā kūniņā, kas pēc kāda
laika sacietē. Varētu šķist, ka kāpuriņš ir nomiris, bet tā tikai izskatās.
Pēc laiciņa notiek kaut kas neparasts - kūniņa sakustas un tajā parādās
plaisas. Kāds no iekšpuses cenšas tikt laukā, bet tas vairs nav kāpuriņš, bet
brīnišķi skaists tauriņš ar krāsainiem spārniem. Kāpuriņš nevarēja atrauties no
zemes, tas dzīvoja tepat kur mēs, bet tauriņš spēj pacelties augustu, augstu
gaisā, tas atver savus spārnus un laižas līdz ar vēju pāri pļavām un upēm,
izbaudot silto sauli.
Mēs esam līdzīgi tam kāpuriņam. Tagad mēs dzīvojam šo zemes dzīvi, bet šī
dzīve nav viss, tad kad mēs nomirsim, tās nebūs beigas. Jēzus Kristus ir
uzvarējis nāvi un augšāmcēlies un Viņš ir apsolījis, ka ikviens, kurš tic Viņam
kā savam Glābējam dzīvos pie Viņa debesīs mūžīgi. Tur mēs nebūsim tādi kā
tagad, tur mēs būsim brīnišķi skaisti. Tagad mēs nespējam ne iedomāties, ne saprast kā tas būs, kad būsim debesīs kopā ar Jēzu, bet
arī mazais kāpuriņš nevarēja iedomāties, ka reiz viņa mazais ķermenītis
pārvērtīsies par tauriņu ar skaistiem spārniem, kas varēs apcelties augustu,
augstu debesīs.
Aizvadītajā svētdienā maza meitenīte, vārdā Bella vēl bija te, kur esam
mēs visi - šeit uz zemes un viņa jau te
bija brīnišķi skaista. Tagad viņa ir debesīs kopā ar Jēzu, jo viņa ticēja Jēzum.
To cik brīnišķi skaista viņa ir tagad, mēs redzēsim tikai esot tur - mūžībā kopā ar Jēzu, kur mēs nokļūsim ticot
un sekojot Viņam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru