UZRUNA BĒRNIEM: Apelsīns

Ričardam bija 9 gadi, kad viņš nonāca lielā, pelēkā mājā netālu no Londonas. Tas bija bāreņu nams, kurā viņam bija jādzīvo, jo viņa paša vecāki bija nomiruši, kad viņš bija pavisam maziņš. Dzīve bāreņu namā nepavisam nebija jauka un viegla – tur vajadzēja daudz strādāt, jo apkārt bāreņu namam bija liels dārzs, kurš bija jākopj, arī virtuvē bija daudz darāmā, kā arī stallī un vēl visi lielās mājas uzkopšanas darbi. Ričards bieži bija noguris un izmisis, jo nebija nevienas atpūtas dienas. Visa gada laikā vija viena vienīga brīvdiena – tie bija Ziemassvētki.

Tā bija brīnišķīga diena, jo nevajadzēja strādāt, zēni varēja spēlēties pagalmā un katrs dabūja pa apelsīnam. Vairāk gan nekā nebija, nebija ne saldumu, ne rotaļlietu, ne jaunu drēbju, tikai apelsīns kā dāvana. Taču apelsīnu saņēma tikai tas, kurš gada laikā nebija izdarījis nevienu pārkāpumu.

Pienāca ilgi gaidītā Ziemassvētku diena, tikai Ričards bija noskumis, jo viņš zināja, ka nesaņems kāroto apelsīnu. Ričards bija izdarījis pārkāpumu, reiz  naktī viņš mēģināja aizbēgt no bāreņu nama, taču kur gan viņš būtu bēdzis? Policija drīz viņu atrada un atveda atpakaļ.

Ziemassvētku dienā, pārējie zēni rotaļājās laukā, bet Ričardam bija jāpaliek istabā sava pārkāpuma dēļ. Piepeši kāds atvēra durvis un klusi tuvojās. Ričards paslēpās zem segas. Viņš negribēja nevienu ne redzēt, ne dzirdēt, bet kāds uzmanīgi pavilka nost segu un tad viņš ieraudzīja tur stāvam mazu zēnu. Tas bija Viljams, kurš labajā rokā turēja apelsīnu un sniedza to Ričardam. Ričards nespēja noticēt! Kur viņš dabūja vēl vienu apelsīnu? Ne jau no bāreņu nama audzinātājas.

Ciešāk ieskatījies Ričards pamanīja, ka apelsīns ir nomizots. Pēkšņi viņam viss bija skaidrs, acīs sakāpa asaras. Ričards saprata, ka apelsīns jāņem uzmanīgi, lai daiviņas neizkristu.

Kas bija noticis? Desmit zēni pagalmā bija izlēmuši, ka Ričardam ir jāsaņem apelsīns. Tā ikviens nomizoja savu apelsīnu un vienu daiviņu atdalīja, tā lai kopā saliekot sanāktu vesels apelsīns. Ričardam šī bija visskaistākā dāvana. Tā rādīja kāda ir patiesa draudzība. Ričarda draugi bija gatavi dalīties tajā mazumiņā kas viņiem bija.

Vai Tu esi gatavs dalīties tajā mazumiņā, kas Tev pieder? Vai tev liekas, ka tev nekas daudz nav? Vai varbūt tu piederi pie tiem, kuri caur Jēzu Kristu ir kļuvuši bagāti? Vai Tu nevēlies šajā bagātībā dalīties ar saviem draugiem?

Adaptēts no "Pavisam patiess Ziemassvētku stāsts", Bērnu kristīgās izglītības apvienības materiāls.