Reiz kāds mazs bērniņš pieskrēja pie savas omītes un
vaicāja, ko viņa tur krēslā sēžot dara? Omīte atbildēja, ka izšujot. Bērniņš
gribēja apskatīties kā tā izšūšana izskatās, bet omīte teica, ka viņa drīz
pabeigs un tad parādīs to, kas ir izdevies, bet tikmēr mazbērniņam ir jāpasēž
un jāpagaida.
Mazais bērniņš nosēdās uz grīdas pie omītes kājām un
skatījās uz izšuvumu no apakšas. Bērniņam no apkašas izšuvums šķita pavisam
neglīts – tur bija kādi mezgli, krāsas bija jocīgi saliktas kopā, tur bija arī kādi
tumši diegi un izšuvums neveidoja skaistu rakstu vai zīmējumu, tas izskatījās
juceklīgs un nesaprotams. Mazais bērniņš pavisam atklāti, kā jau to bērni mēdz
darīt, teica: „Omīt, neizskatās, ka Tev kaut kas labs un skaists tur sanāks.”
Bet omīte mierīgi pasmaidīja un noteica, ka vēl nedaudz ir jāpagaida un ka no
tās puses, no kuras skatās bērniņš, nevar vēl spriest kā viss beigās būs.
Pēc kāda brītiņa omīte pabeidza savu izšujamo un
pasauca bērniņu apskatīties otru pusi, kuru līdz tam bērniņš neredzēja un tur
parādījās brīnišķīgs zīmējums - ...... Tas bija pilnīgi kaut kas cits nekā
nekārtīgais juceklis, kuru varēja redzēt no apakšas.
Līdzīgi ir ar tavu dzīvi. Iespējams tu jau esi
piedzīvojis vai vēl tikai piedzīvosi kādus grūtus brīžus savā dzīvē, kad
lūgšanā Dievam jautāsi: ”Dievs, kāpēc tā notiek manā dzīvē? Kāpēc ir tik sāpīgi
un nesaprotami? Kāpēc manā dzīvē ir tādi tumši diegi, kāpēc viss nevar būt
gaišs?” Bet atbildi uz šiem jautājumiem tu varēsi ieraudzīt tikai debesīs, kad
sapratīsi, kāpēc tavā dzīvē bija nepieciešami kādi mezgli un tumši diegi, lai
kopā izveidotos skaista bilde. Tas, kas Tev pagaidām ir jādara, ir jāuzticas
Dievam un jāļauj, ka Viņš ir noteicējs, ka viņam pieder audums, adata un diegs
un, ka Viņš ir tas, Kurš izšuj tavu dzīvu, lai beigās tā būtu skaista bilde,
kura pagodina Dievu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru